Šis jautājums bieži rodas negaidītās situācijās — gan pie tējas tases klusā virtuvē, gan mierīgās sarunās ar draudzenēm, kā arī aizrautīgās interneta diskusijās. Daži to izsaka ar smaidu, citi — ar vieglu skumjām vai iekšēju pretestību.
Patiesībā tas nav tikai par vecumu vai palīdzības vajadzību. Tas ir par vientulību — un dziļu vēlmi pēc kāda, kurš būtu blakus.
Dažkārt šķiet, ka šis jautājums vairs nav aktuāls — mūsdienu sieviete spēj visu: pelnīt, vadīt auto, audzināt bērnus, veikt mājas remontu un ceļot. Taču lieta nav tikai praktiskumā. Vīrietis blakus nozīmē vairāk nekā vienkārši “iesist naglu” vai “nomainīt spuldzīti”.
Sievietei vīrietis nav tikai instruments vai palīgs. Viņai vajag blakus cilvēku, pie kura var piespiesties, justies saprastai un drošībā.
Agrāk vīrieša klātbūtne bija neaizvietojama — viņš pļāva zāli, nesa ūdeni, skaldīja malku un sniedza drošības sajūtu ikdienas izaicinājumos. Taču pat viss modernais un ērtie pakalpojumi nevar aizvietot to svarīgo — sajūtu, ka esi mīlēta, vajadzīga un nozīmīga. Un šeit atklājas būtiskākais: ne visi vīrieši spēj to dot. Dažkārt attiecības nepiepilda, bet drīzāk iztukšo.
Viens vīrietis ienāk dzīvē kā svētki, cits – kā vērtīga dzīves pieredze.
Ar gadiem sievietē nostiprinās iekšējais filtrs. Pēc četrdesmit, piecdesmit vai sešdesmit viņa arvien biežāk sev jautā: “Vai man tas tiešām ir vajadzīgs?” Vairs nav bailes no vientulības — drīzāk rodas mīlestība pret klusumu, brīvību un savu dzīves ritmu.
Bet tomēr – cik ilgi tā var turpināties?
Uz šo jautājumu nav vienas pareizas atbildes. Dažām sievietēm jau no jaunības svarīgi ir būt attiecībās — pat ja partneris nav īsti piemērots. Citām atskārsme nāk ap četrdesmit — attiecībām jābalstās nevis uz pienākumu, bet uz abpusēju vēlmi būt kopā.
Ap sešdesmit gadu slieksni daudzas sievietes piedzīvo ko negaidītu – brīvību.
Ilgus gadus vīrietis bija stabils balsts — līdzvērtīgs partneris un plecs ikdienas rūpēs. Taču brīdī, kad bērni jau pieauguši, mājas kārtībā un dzīve dod iespēju elpot brīvāk, rodas vēlme darīt ko pavisam savu — pašai sev šūt kleitu, doties ceļojumā vai lasīt grāmatu līdz rītam, nevienam nepaskaidrojot.
Mūsdienās daudzas sievietes, kas ir pilnas enerģijas un harizmas pat pēc “noteikta vecuma”, vīrieti blakus nevērtē kā galveno. Un tas nemaz nav kļūda vai problēma — katrai ir sava personīgā dzīves ceļa izvēle.
Kā saprast, ka sievietei nobriedušā vecumā bijuši daudzi partneri — manas pārdomas
Viens vai brīvs?
Atšķirība starp vientulību un brīvību nav ārējās situācijās, bet gan mūsu skatījumā. Viena sieviete raugās uz tukšo virtuvi un domā: “Atkal viena…”, kamēr cita saka: “Cik labi, ka kluss.” Viņas var būt vienā vecumā un līdzīgā dzīves situācijā, taču viena ir atkarīga no citu viedokļa, bet otra — iekšēji stipra un mierīga.
Ja blakus ir vīrietis, ar kuru kopā smieties, sarunāties, klausīties un dalīt klusumu — tā ir īsta skaistuma izjūta.
Taču, ja viņš ir tikai tāpēc, ka “vajag būt kopā,” varbūt ir labāk izvēlēties būt vienai.
Tātad, vai viņa klātbūtne patiešām ir nepieciešama?
Šķir otru lapu, lai lasītu turpinājumu…
